Pirmais, kas ienāca prātā, ieraugot šo soliņu, bija vai ideja darbojas. Nevis vai ar šo krēslu varētu pašūpoties, bet vai cilvēki tik tiešām sāktu komunicēt. Kaut kas tomēr liek šaubīties.

 Iedomāsimies situāciju. Tu ej pa parku, gribi piesēst. Tu apsēdies vienā galā, kas varētu būt nevisai ērti, un otrs gals ir gaisā. Nāk kāds cits, diezgan nerunīgs cilvēks, un grib apsēsties. Vai nu viņam ir jāpajautā : "Varbūt jūs varētu nedaudz piepacelties, lai es varētu apsēsties?". Un tad tiešām ideja nostrādā un jūs pat sākat šūpoties vai arī viņš ir tik kautrīgs, ka mēģina tur apsēsties bez runāšanas. Un principā uzvarētājs ir tas, kurš ir smagāks.

 Ideja man patīk un domāju, ka soliņš ilgi nebūtu brīvs, jo mums ir diezgan atvērti jaunieši, kuri iemēģinātu šo soliņu, tikai atliek viņu novietot pareizā vietā. Autors ir Martin Nicolausson un citus viņa darbus varat apskatīt šeit.